ieteikt draugiem

Ar „Covid-19” pārslimojušais: Laikam tomēr riskētu un potētos

 

Sabiedrības integrācijas fonds apstiprinājis 11 projektu pieteikumus konkursā “Atbalsts NVO sabiedrības informēšanai par vakcināciju pret „Covid-19” nevaldības organizācijām (NVO)". Starp atbalstītajiem ir arī projekts “Atbalsts NVO sabiedrības informēšanai par vakcināciju pret „Covid-19”„ Latgales reģionā”, ko īsteno biedrība "Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs" (DNVOAC). Projekta ietvaros „Latgales Laiks” aicināja uz sarunu pedagoģijas doktoru, sporta veterānu, 74 gadus veco ar „Covid-19” pārslimojušo Aleksandru Stepanovu.

* Kā saslimāt ar „Covid-19”?

- Ar “Covid-19” inficējos ģimenē. 11.oktobrī ar šo vīrusu inficējās mana sieva, divas dienas vēlāk šī infekcija viņai tika apstiprināta laboratoriski, bet jau 14.oktobrī ar “Covid-19” saslimu arī es. Nedz es, nedz mana sieva pret „Covid-19” nebijām vakcinējušies.

* Līdz jūsu saslimšanai valstī norisinājās masveidīga vakcinācijas pret “Covid-19” kampaņa. Kādēļ nevakcinējāties?

- Atklāti sakot, man nebija īstas ticības šīm steigā tapušajām, pienācīgi nepārbaudītajām vakcīnām. Bija bažas arī par iespējamajiem blakusefektiem un negatīvām sekām, kas var izraisīt vakcīnas. Faktiski šīs vakcīnas ir “kaķis maisā”, jo nav zināms, kādas sekas tās var izraisīt pēc viena vai vairākiem gadiem.

* Kā izslimojāt “Covid-19” jūs un jūs sieva?

- Sieva šo infekciju izslimoja salīdzinoši viegli. Viņai ir par mani krietni jaunāka, viņai ir tikai 45 gadi, viņai tikai vienu dienu bija temperatūra. Savukārt man slimības gaita bija smaga – divas reizes tiku hospitalizēts.

Pirmās infekcijas pazīmes sajutu jau 14.oktobrī, kad skrēju krosu. Skrienu regulāri visu savu dzīvi, bet šoreiz pievarēt šos sešus kilometrus bija daudz smagāk. Tas bija sākums, pēc tam cēlās temperatūra līdz 38,5 grādiem.

Cerēdams, ka veselība uzlabosies, vairākas dienas pavadīju mājās, ik pa brīdim cenšoties pazemināt temperatūru ar „Paracetamolu”. Ceturtajā dienā mana pašsajūta vēl vairāk pasliktinājās, bija liels vājums, tādēļ nolēmu gulties slimnīcā.

* Vai vērsāties pie ģimenes ārsta, kādus ieteikumus viņš jums deva?

- Sazinājos ar savu ģimenes ārstu. Viņš, mani pazīstot, zinot par manu aizraušanos ar sportu un manu zinātnisko grādu, uzreiz ieteica doties uz slimnīcu, kur man varētu sniegt kvalificētu palīdzību.

* Ar “Covid-19” jūs saslimāt brīdī, kad infekcijas izplatība bija sasniegusī savu maksimumu un arī nokļūt slimnīcā bija visai sarežģīti. Vai līdz ar to jums neradās kādas problēmas?

- Nē, problēmu ar hospitalizāciju man nebija, uzreiz tiku ievietots slimnīcā.

* Vai jums tika mērīts arī skābekļa līmenis asinīs?

- Jā, kad atbrauca neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, man ar oksimetru uzreiz izmērīja skābekļa saturu asinīs. Patlaban nepateikšu kādi bija šie skaitļi, bet skābekļa saturs asinīs bija pazemināts. Taču es pret šādu skābekļa mērīšanu esmu visai skeptisks, jo neuzskatu šo metodi par pietiekami precīzu.

* Kā noritēja ārstēšana?

- Zāles tika ievadītas intravenozi, arī ar injekcijām. Kādas tieši zāles man tika dotas, es nezinu, jo ārsti man to neteica. Personāls bija gana noskrējies, jo pacientu skaits bija pārāk liels, trūka arī vietu. Bija arī smagi pacienti un pacienti ar neadekvātu uzvedību, kas prasīja īpašu uzmanību no mediķu puses.

Kad otrreiz biju hospitalizēts, šo to jau zināju un no vienas šprices, kas sašķidrina asinis, atteicos. Ieklausījies savā organismā, sajutu, ka pēc katras šādas šprices ceļas spiediens un sirds sāk stiprāk sisties.

Pirmo reizi slimnīcā nogulēju četras dienas, kļuva labāk, temperatūras nebija, tādēļ nolēmu prasīties mājās. Slimnīcā atrasties ir smagi - smagi naktī gulēt, cilvēki apkārt klepo, nekur nevar iziet, nevar darīt, ko vēlies, nav pie rokas savu mantu, ēdināšana ir diezgan vienveidīga.

* Vai ārstēšanās laikā skābekļa terapija arī tika pielietota?

- Jā, tā kā man bija skarts aptuveni 50% plaušu, saņēmu skābekļa terapiju, lai arī bez tās jutos pietiekami labi. Neteikšu, ka skābekļa maskas bija gana ērtas un efektīvas. Tā kā maskas slikti piegūla, daudz skābekļa izplūda.

* Kā otrreiz nokļuvāt slimnīcā?

- Atbraucis mājās pēc slimnīcas mierīgi pavakariņoju un pieļāvu rupju kļūdu - iegāju karstā dušā. Par to, ka šādi pēc slimības nekādā gadījumā nedrīkst rīkoties vismaz mēnešus trīs, mani neviens nebija brīdinājis. Nedrīkst iet arī saunā vai stipri sakarst, tas ir ļoti bīstami, jo paaugstināta temperatūra negatīvi ietekmē ar “ Covid-19” inficēto smadzeņu darbību. Rezultātā man galvā “pārdega drošinātāji”, atkal sākās drebuļi, bet naktī sāku uzvesties neadekvāti – kaut kur gribēju iet, atteicos no neatliekamās medicīniskas palīdzības izsaukšanas, to jau man pastāstīja meita un sieva, jo pats es to neatceros.

Rezultātā tika izsaukta neatliekamās medicīniskas palīdzības brigāde, kura mani atkārtoti nogādāja slimnīcā, kur turpināju ārstēties.

Tā kā mans organisms nebija pieradis pie zālēm, jo pēdējos 14 gadus teju nebiju slimojis, pēc šāda ķīmiskā uzbrukuma organismā sākās zāļu intoksikācija un attīstījās stomatīts. Rezultātā es nevarēju uzņemt barību un sāku strauji zaudēt svaru. Tā kā pārstāju ēst, organisms olbaltumvielas sāka ņemt no muskuļu audiem. Rezultātā pēc diviem ārstēšanās kursiem slimnīcā zaudēju teju 15 kilogramus svara – ja pirms slimošanas es svēru 75 kilogramus, tad pēc ārstēšanās kursa – vairs tikai 60. Teikšu nepārspīlējot, es izskatījos pēc distrofiķa, pēc koncentrācijas nometnes ieslodzītā.

Neko no tā, ko varēju izdarīt fiziski pirms slimošanas, es vairs nevarēju. Uzkāpjot četrus pakāpienus vajadzēja atpūsties divas minūtes, jo trūka elpas. Plaušu tilpums pēc slimošanas bija samazinājies uz pusi. Ja pirms slimošanas tas bija aptuveni 3,2 litri, tad pēc slimošanas – vien 1,5 litri.

Uzskatu, ka izdzīvot cīņā ar „Covid-19” man lielā mērā ļāva līdz šim piekoptais veselīgais dzīvesveids. Ja slimnīcā nonāk ar „Covid-19” inficēts cilvēks, kurš cieš no diabēta, aptaukošanās, sirds nepietiekamības, citām vainām, viņš jau ir pa pusei līķis. Tādi pacienti ātri vien nonāk reanimācijā un viņu izredzes izdzīvot strauji samazinās.

* Kā atlabstat pēc slimošanas?

- Pildu speciālus vingrinājumus savu fizisko iespēju robežās, man ir savs “daktera Stepanova” rehabilitācijas komplekss – vingrinājumi ar svaru bumbu, atspiešanās, pievilkšanās, skrējiens uz vietas vai pa istabu, vingrojumi locītavām. Savā profilā Facebook dalos savā atlabšanas pieredzē ar citiem interesentiem.

Ja sākumā varēju atspiesties vien no palodzes, tad tagad jau varu atspiesties no grīdas septiņas reizes un divas reizes pievilties.

* Ja būtu iespēja padzīt laiku atpakaļ, vai tagad, kad zināt, kā ir slimot ar „Covid-19”, jūs būtu potējies?

- Laikam jāsaka, ka tomēr būtu potējies. Patlaban ir vakcinējušies miljoniem cilvēku un nav diži daudz dzirdēts par dažādām blaknēm. Kaut arī uzskatu, ka nevar ticēt statistikai, kuru sniedz masu mediji, kas atspoguļo tikai pozitīvo statistiku. Ir zināms, ka mirst arī vakcinētie, ka arī vakcinēšanās izraisa smagas blaknes, kas bojā cilvēku veselību. Uzskatu, ka atklāt patiesību nav ieinteresētas nedz farmācijas kompānijas, nedz arī valdība.

Tie cilvēki, kas ir dalījušies savā negatīvajā pieredzē par vakcīnu blaknēm, ātri ir zaudējuši darbu.

* Kā vērtējat valdības, atbildīgo ministru prezidenta rīcību cīņā pret “Covid-19” izplatību?

- Valdības darbs un “Covid-19” izplatība ir plaša tēma, taču uzskatu, ka tā ir ārpus manas kompetences. Es neesmu eksperts, kura rīcībā pietiekami informācijas, lai varētu objektīvi izvērtēt valdības un atbildīgo amatpersonu darbu.

 

***

DNVOAC koordinators Oskars Zuģickis, aprakstot problēmsituāciju, atzīst: „Biedrība "Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs" pēdējos gados ir aktīvi īstenojusi projektus un iniciatīvas, lai stiprinātu vietējo pilsonisko sabiedrību Latgales reģionā, mudinot iedzīvotājus iesaistīties un nepalikt malā procesos, kas ietekmē arī viņus. Tādēļ arī šobrīd, kad visu dzīves ir ietekmētas „Covid-19” izplatības dēļ, DNVOAC kā atbildīgs NVO sektora pārstāvis, ir iesaistījies pasākumos, lai veicinātu informācijas apriti Latgales reģionā un aicinātu uz sarunu un diskusijām par veidiem, kā šo pandēmiju var apturēt.”

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība "Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs."



Mēs zinām, kur ir apslēpti dārgumi

© DNVOAC | Design by W3layouts