ieteikt draugiem

Covid-19 pozitīvās mācībstundas

 

Covid-19 pandēmija mudina cilvēkus izvērtēt, kā tā ir iespaidojusi mūsu domāšanu, paradumus un ikdienu. Šoreiz stāsts ir par kovida pozitīvajām mācībstundām.

Pacienti maina viedokli no antikavakcinācijas uz vakcināciju

Infektoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Angelika Krūmiņa novērojusi, ka pacienti, radinieki, draugi un paziņas, kas iepriekš bija aktīvi vakcīnu noliedzēji un pretojās vakcinācijai, tomēr mainīja viedokli un atrada laiku vakcinēties, un nav nožēlojuši to. Turklāt viņi šo pozitīvo stāstu ir nodevuši citiem cilvēkiem. Tāpat viņu priecē tas, ka ir audzis to gados vecu cilvēku skaits, kuri ir izvēlējušies vakcināciju.

Savukārt pacienti, kuri ir vakcinējušies, stāsta dakterei vizītēs, cik labi, ka viņi ir vakcinējušies un ka vakcīna viņus sargā no inficēšanās ar Covid-19. Turklāt daudzi pacienti ar lielāku cieņu un godbijību izturas pret jaunāko medicīnisko personālu, ārstiem un mediķiem – senioriem, kuri pieteikušies palīdzēt nozarei, saprot mediķu ikdienu un pateicas par izturību un kopīgiem panākumiem.

– Jebkura dzīves norise ir vērtīga mācībstunda. Mani pacienti, draugi un paziņas, tomēr ir sapratuši, un arī man pašai tas ir pieņemami, ka piekļuve dažādām iepirkšanās vietām ir kļuvusi vienkāršāka, tu vari justies brīvs un drošs, jo nav vairs tādas drūzmēšanās un rindas kā agrāk. Cilvēki uzsver arī to, ka šo divu grūto gadu mācības ir stiprinājušas mūs emocionāli, ka grūtības ir rūdījums un ka šajās grūtībās ir svarīgi ievērot distancēšanos un pulcēšanās ierobežojumus. Taču mums neviens nav atņēmis šo emocionālo labsajūtu un satuvināšanos vienamar otru. Mēs nedrīkstam atsvešināties emocionāli. Daudzi ir sapratuši, ka mums ir jāpieņem šie grūtie apstākļi, jātiek tiem pāri, lai arī nav zināms, kurā mirklī pandēmija beigsies. Cilvēki grūtības analizē un pieņem caur savu iekšējās pasaules prizmu, respektīvi, viņi analizē, ko es domāju, kā es uzvedos, kā varu atbalstīt līdzcilvēkus. Esmu novērojusi, ka šīs pozitīvās atziņas valda daudzās ģimenēs,– teica A. Krūmiņa.

 

– Strādājot ar smagākajiem kovida pacientiem intensīvās terapijas nodaļā, man ir prieks par katru pacientu, kas dodas mājās vesels vai lai pabeigtu ārstēšanās kursu, lai gan viņiem vēl ir vajadzīga skābekļa maska. Kāds šoferis tālbraucējs atgriezās darbā pēc diviem mēnešiem. Gandrīz katrs pacients, kuram pirms slimnīcas vakcīna pret Covid-19 bija bieds, prasa šo vakcīnu. Savukārt savās ārsta gaitās, ja tās salīdzina ar pandēmijas pirmajiem mēnešiem, esmu labāk iepazinis šo infekciju un ārstēšanas gaitu. Katra pacienta ārstēšana ir devusi lielu pieredzi. Arī pacientu paldies palīdz ārsta ikdienā. Galvenā atziņa – pandēmiju var apkarot tikai ar vakcīnu. Es novēlu iedzīvotājiem ticēt mediķiem, jo mēs negribam, lai jūs saslimtu un nonāktu slimnīcā. Man ir 29 gadi, un es zinu, ka tā ir mana profesija un ka man ir vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem,– uzsvēra Daugavpils reģionālās slimnīcas dakteris Rihards Starinskis.

 

Dienvidlatgales NVO atbalsta centra pieredze

Biedrība “Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs” pēdējos gados ir aktīvi īstenojusi projektus un iniciatīvas, lai stiprinātu vietējo pilsonisko sabiedrību Latgales reģionā, mudinot iedzīvotājus iesaistīties un nepalikt malā procesos, kas ietekmē arī viņus. Tādēļ arī šobrīd, kad visu dzīves ir ietekmētas pandēmijas dēļ, ko izraisījis Covid-19, Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs, kā atbildīgs NVO sektora pārstāvis Latgales reģionā, ir iesaistījies informācijas apritē un aicina uz sarunu un diskusijām, kā šo pandēmiju var apturēt mūsu spēkiem – vakcinējoties.

 

Vairāk laika pārdomām un idejām

Arī iedzīvotājiem ir savas labās mācībstundas, ko viņi piedzīvojuši ģimenē vai darbā šajā pandēmijas laikā. Sanita Lazdāne no Līvāniem pastāstīja, ka, ja agrāk sēdējām kabinetos un nedrīkstējām kaut ko nokavēt, tad šodien esam iemācījušies strādāt attālināti, risināt biznesa vai darba jautājumus, atrodoties pat otrā pasaules malā. – Jāsmaida par to, ka skolās vēl arvien šajā laikā mēdz ielikt “n” (nav stundā), bet vainīgs bija interneta pārtraukums,– atzina Sanita.

 

Kristīne Anna Gļauda no Rogovkas sāka rakstīt dienasgrāmatu sev, tur viņa ir uzsvērusi vērtības, apņēmusies turēties pie tām. Kristīne Anna teica: – Un vēl ir ticība Dievam, paļaušanās uz Viņu. Vairāk arī nevajag.

 

Savukārt Arvīds Gļauda uzskata, ka nevajag skaitīt laika minūtes, sekundes simtdaļas, vērtīgāk ir iet laukā un fotografēt dabu, kokus, velt sniegavīrus, priecāties par aukstumu un radoši izpausties. Arvīds atzina: – Laiku neskaitu, laiks ir dots laimes mirkļiem. Plītī sprašķ malka, uz plīts jautri svilpo tējkanna, bet krūzē kūp rīta kafija…. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka vērtīgs ir tas laiks, kuru viņš dzīvo sev pašam, raksta, dara, ko sirds vēlas, laiks, kurā esi cilvēks, latgalietis ar jūtām, emocijām, priekiem un asarām.

 

Krāslavietei Ievai Maļinovskai kovida laiks ir uzdāvinājis skolēnu attālinātās mācības, kas ļāva strādāt ar dažādiem digitāliem rīkiem un veidot video pamācības. Turklāt viņa izveidoja Facebook grupu “Dizains&tehnoloģijas”, kur dalās ar idejām, pieredzi, prezentācijām. Lapai jau ir vairāk nekā 1500 sekotāji, galvenokārt skolotāji un citu nozaru pārstāvji no visas Latvijas. Pateicoties šai grupai, Ieva ir saņēmusi vairākus darba piedāvājumus veidot mācību materiālus skolēniem un vadīt kursus pieaugušajiem.

 

Viņas novadniece Tatjana Stašāne pastāstīja, ka šajā pandēmijā, sevišķi “lokdaunā”, ļoti daudz laika veltījusi ģimenei.

 

Rīdzinieks Raivis Malnačs, kura dzimtas saknes rodamas Latgalē, novērojis, ka daļai radošu cilvēku darba ir vairāk, jo kovids ir atvēris jaunus apvāršņus, palīdzējis atrast sevi un īstenot vēlmes. – Pozitīvi ir tas, ka ir mainījusies pasaule, cilvēku domāšana un sevis izvērtēšana un novērtēšana, daudziem ir sācies sevis rūdījuma un īstenošanas laiks,– atzina Raivis.

 

Anna Pūtere no Daugavpils uzskata, ka šajā laikā ģimenē ir jautri svinēt svētkus un ka Jaunais gads, sagaidīts ģimenes lokā, ir “superjauks”, turklāt, ja uz veikalu aizej reizi nedēļā, tad ieekonomējas krietns naudas žūksnis.

 

Bet Guna Sīle no Preiļiem pastāstīja: – Šajā laikā esmu sakārtojusi daudzas nepabeigtas lietas un īstenojusi plānus, kas ikdienas steigā un darbos bija nolikti maliņā. Ar piecu gadu nokavēšanos, piemēram, izvietoju fotogrāfijas bērnu albumos. Šajā rudenī aktivizēju saimniecības lapu Facebook, jo ir vairāk laika pārdomām un idejām, radošums lien pa vīlēm laukā. Priecājos par iespēju kultūras pasākumus baudīt attālināti, jo, esot mazu bērnu vecākiem, tas arī pirmskovida apstākļos būtu sarežģīti. Šis laiks ir kā atgriešanās pie saknēm. Izvērtējam senču dzīves gājumu, grūtības, darbus, novērtējam tos, kas stāv aiz tevis, pārdomājam, kas paliks nākamajām paaudzēm. Mēs, šis laiks, rakstām jaunu vēstures lappusi.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Dienvidlatgales NVO atbalsta centrs.”



Mēs zinām, kur ir apslēpti dārgumi

© DNVOAC | Design by W3layouts